Valdis Bisenieks redz deviņu elles loku jēgu


Dantes "Dievišķā komēdija", Gētes "Fausts", "Bhagavatgīta" - tie ir daži piemēri no tulkotāja zinātņu doktora Valda Bisenieka paveiktā, latviskojot no vācu, itāļu, angļu valodas un sanskrita. Noskalojot sīvu pīpes dūmu ar saldu "Benediktīnieti", sirmais valodnieks bārdā smejas un saka, ka galvenais ir baudīt dzīvi. Tagad un šeit. Tādēļ arī viņš cauru gadu katru rītu veic veselības skrējienu pa Rīgas centru. Un pērn 72 gadu vecumā izdevis mīlas dzejas krājumu "Rehabilitācija". -

Vai salīdzinoši sliktās svešvalodu zināšanas sabiedrībā kopumā šodien traucē latviešiem sevi sajust un izprast pasaules kontekstā?

-Man šķiet, ka svešvalodu zināšanas latviešu sabiedrībā pieaug ļoti strauji. Latvieši ir apdāvināti ļaudis, viņiem viegli pielec valodas. Agrākos laikos jau cilvēkiem pietika ar krievu valodu, citas svešvalodas daudziem šķita lieks balasts. Interesanti, man krievu valoda sākumā šausmīgi riebās - sadzīvē dzirdētais šķita kā riebīgas skaņas. Pirmoreiz šīs valodas skaistumu sajutu caur Puškinu, tur gan. Vai dieniņ, cik viņa pasakas gludi, raiti lasījās! -

Vai jūties kā rīdzinieks? Ko, tavuprāt, vispār nozīmē justies rīdziniekam?

- Kā citādi es varētu justies - esmu te dzimis. Uzaudzis gan Rīgas pievārtē. Bet Rīga man ir mīļa pilsēta. Par to saka - mazā Parīze. Divas reizes esmu bijis Parīzē, klīstu pa Senžermēna bulvāri un skatos - vai dieniņ, tas taču atgādina mūsu Valdemāra ielu! Tikai Valdemāra iela ir interesantāka, daudzveidīgāka… -

Vai tavi slavenie skrējieni cauri Rīgas centram ļauj pilsētu ieraudzīt īpašām acīm - caur ikdienas atšķirīgajām niansēm un laika apstākļiem?

- Ai, cik skaisti… Piemēram, vakar mans skrējiens cauri parkiem - koki pilni ar sniegu, kolosāli. Nu, ir skaista šī pilsēta! -

Kas šodienas Rīgā, tās apbūvē, cilvēkos, saimnieciskajā dzīvē tev šķiet sajūsmas vērts un kas - apšaubāms?

- Grūti pateikt - bieži vien tas, kas sākumā izraisa pretreakciju, beigu beigās šķiet tīri derīgs. Piemēram, man tomēr patīk bēdīgi slavenais "Saules akmens", kas ar savu izskatu nosedz riebīgo Preses namu. Bet kas grib redzēt Rīgas panorāmu, lai pieiet tuvāk Daugavai! Arī "Stokmann" centrs - ir cilvēki, kam agrākais skats uz dzelzceļa līniju šķita skaistāks, un nu tas aizbūvēts ciet. Savukārt citi spriež - tagad radies lielpilsētas iespaids. Ej nu sazini. Ar laiku cilvēki mēdz pierast pie vietām. Kādi ķīviņi bija par Eifeļa torni Parīzē! Bet vēlāk tas kļuva par pilsētas zīmolu. Rīgā gan īsti arhitektūras šedevri no jauna nav tapuši, tas ir fakts. Jāgaida, kas būs ar "Gaismas pili"... Runājot par saimniecisko dzīvi pilsētā, šķiet, visā visumā tā iet uz augšu. Protams, jautājums par bezdibeni starp bagātajiem un nabagajiem paliek neatrisināts. -

Vai plašas humanitārās zināšanas, pēc taviem novērojumiem, šodien Latvijā ir noderīgas, izmantojamas, vai sabiedrībā pēc tām ir pieprasījums?

- Te jārunā par Leona Brieža "Kentauru", viņš cīnās kā Dons Kihots, un žurnāls iznāk (nu protams, vienmēr ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu). Iedomājies, to pat izpērkot! Cilvēki ir ļoti dažādi tāpat kā viņu intereses. Pārskatot grāmatu tirgu, jāsecina - šodien pērk labu literatūru. Tie laiki, kad lasīšanas vilni uzsita krimiķi, trilleri un lubenes, ir beigušies. Edgara Imanta Siliņa "Lielo patiesību meklējumos" savā laikā taču bija bestsellers. Tas par kaut ko liecina. -

Politiskās dzīves kontekstā izskan atziņa, ka latvieši pārāk pieķērušies pagātnei un mazāk rīkojas nākotnes vārdā. Vai vari tam piekrist?

- Tas arī ir dažādi. Mūsu valdošajās politiķu aprindās tik tiešām nākotnes redzējuma nav. Pašlaik visi iet ugunsdzēsēju taktiku - kur kaut kas svilst, tur jādzēš, kur nemieri - jācenšas nomierināt (budžeta iespēju robežās). To vajadzību ir tik daudz! Bet par pārdomātu nākotnes skatījumu, kaut vai par Rīgas tapšanu - tas viss kaut kur aizķeras, iesprūst un netiek uz priekšu. Varbūt ir atsevišķi indivīdi, kuri strādā ar nākotnes redzējumu, viņi labi zina Eiropas situāciju un pārredz iespējas, kas sagaidāmas informācijas laikmetā. Mūsu smadzenes ārzemēs ir ļoti pieprasītas. -

Varbūt Latvijai vienkārši ir "slikta karma"?

- Varbūt te savu lomu spēlē ļoti individuālistiskā latvieša daba. Katrs kungs par sevi, bet kopdarbam latviešu saskaņa noskaņojas un saliedējas tikai, kad ūdens smeļas mutē vai draud briesmas. Teiksim, vajadzēja mums to interfronti sakaut, vajadzēja savu neatkarību, un tad jau visi bijām kā viens. Bet tālāk viss atkal aizgāja pa vecam, kā tādos juku laikos. Pie varas nāk tie, kuri vairāk domā par savu kabatu. Tas ir dabisks process. Pirmo soli, kas mani pārliecināja, ka pēcatmodas šļurā katrs peldēs un raus, ko var, izdarīja Godmanis. Viņš izgaiņāja Tautas kontroli, šo padomju laikā radīto institūciju. Bet daudz ko tādu, kas radies padomju laikos, varēja turpināt, nevis šausmīgi postīt ārā. Tai skaitā ziedošos kolhozus. Ļoti nedaudzi spēja pārorientēties. -

Tev šādā situācijā ir viegli elpot?

- Katram jādara tas darbs, ko viņš spēj. Un tur (viņsaulē - aut.) tik un tā… Es pasaules daļa, atbildīgs par visu - tas tomēr nav īstais sauklis. Katrs nevar būt atbildīgs par visu. -

Kāds varētu būt šodienas sauklis?

- Man vēl no padomju laikiem ir mīļš Gētes teiciens - dari tik pareizo savās vietās, viss cits veiksies pats tad it visās lietās. Pie tā es arī turos. -

Ko pasaule tavā skatījumā nākotnes vārdā šodien dara gudri un kur kļūdās?

- Manuprāt, kļūda bija karš Irākā. Ne īstajā brīdī. Kad Amerikā pie varas bija Bušs seniors un tā iebruka Kuveitā, vajadzēja iet tālāk - uz Irāku. Tad tas būtu bijis īstais gājiens! Labi, viņi baidījās no arābu pasaules dusmām. Bet tagad?! Pretestība ir ļoti liela. Un ko mēs patiesībā zinām? Presē izgaismoti tikai atsevišķi notikumi. Avīzes man ir garlaicīgas, es tikai pārbraucu pāri ar acīm. Nav kur aizķerties. Lai izzinātu tautas noskaņu, ir jāpadzīvo uz vietas. Iespējams, musulmanisms šobrīd pārdzīvo to stadiju, ko kristietība pirms 800 gadiem krusta karu laikā. Kristietība arī bija ļoti kareivīga. Taču visās reliģijās kodols ir cilvēcisks un cēls. Bet vai pasaule šodien kaut ko gudru dara? Nezinu. Gudrība parasti slēpjas dzīlēs un atklājas daudz vēlāk... -

Tu piederi pie tiem, kuri dzīvo garīgu dzīvi - kā tas šodien ir iespējams?

- Tas ir iespējams tā, ka būtībā cilvēks veido sev apkārt kaut kādu loku. Arī paziņu loks veidojas pats no sevis. Vienkārši nāk tādi cilvēki, kuri tev ir atbilstoši. Jāsaka, tiešām draugi. Vai tas būtu Leons Briedis vai Knuts Skujenieks, vai Roalds Dobrovenskis ar savu kundzi Kaltiņu Veltu. Tie visi man ir briesmīgi mīļi cilvēki, kaut arī tikties neiznāk pārāk bieži. -

Kā tu "saslimi" ar valodām?

- Manī interese par valodām bijusi jau no bērna kājas. Laukos ar poļu kalpiem sarunājās krievu valodā, un es četru gadu vecumā sāku rakstīt pirmās vārdnīcas, protams, ar latīņu burtiem, pēc dzirdes. Ulmaņlaikā, skolas gados klāt nāca vācu un angļu valoda. Man jau valodas dikti padevās. -

Vai pazīsti kādu, kurš tev līdzinātos?

- Tur jau ir tas joks, ka mēs katrs esam vienreizējs un neatdarināms. Bet valodu ziņā jāsauc Knuts Skujenieks, kurš daudzmaz orientējas visās Eiropas valodās. Viņš man saka: "Ja es zinātu vienu valodu tā, kā tu proti vāciski..." -

Vai arī sapņos esi tulkojis?

- Esmu nosapņojis vienu dīvainu romānu, ko arī uzrakstīju. Tas notika paralēli Dantes "Dievišķās komēdijas" tulkojumam, tāpēc savu romānu nosaucu "La divina comedia" (Dievišķā komēdija - it.val.; 1979. gada manuskripts - aut.). Tajā arī ir elles loki un Beatriče, kurai jāved mani tiem cauri. Sākumā viņa par to it kā bija sajūsmā, bet beigās tā sadumpojās, ka iznāca īstā elle. Tiesa, ļoti jautra. Šis manuskripts savulaik bija mana dāvana Egīlam Plaudim kāzu dienā. -

Vieni tevi sauc par Rilkes, otri - par Fausta cilvēku; vai esi meklējis mūžīgās jaunības eliksīru?

- Tas jau katrā pašā ir iekšā! Ar visiem tiem gadiem, dod, Dievs, tā nomirt - ar jaunības eliksīru! -

Vai esi domājis par pasaules algu - vai ir tā, ka cilvēks šajā dzīvē saņem pēc nopelniem?

- Šajā - diezin vai. Bet par to algu cilvēkam nav jābēdā un jāraizējas. Ne jau algas dēļ viņš ko dara. Kā tas nāks un kad - tas viss Dieva rokās. To uzzinās tikai ar laiku. Šai saulē tu varbūt strādā citām paaudzēm. Katram jāpilda sava misija. Kā tad bija ar Koperniku? Vai dieniņ! Vēl Luters viņu gānīja, bet baznīca pret viņa skatījumu karot izbeidza tikai 19. gadsimtā. -

Ko dzīves laikā esi zaudējis, ko - iemantojis?

- Žēl, ja cilvēks kaut ko zaudē. Piemēram, savu bērnišķību. Es to neesmu zaudējis līdz sirmam vecumam. Tā ir zelta dāvana! Tāds garīgs stimuls, ka tu vecumdienās jūti: viss tev tikai nācis klāt, visu tu izjūti daudz dziļāk - gan mūziku, gan dabu, gan cilvēkus. Jaunības dienās daudz kam paiet garām, bet mūža novakarē cilvēks mīl un atveras baudām. Tikai bērnībai vai jaunībai piemīt šausmīgās ilgas nezin pēc kā. Dzīves harmonijas apjēgsme parādās vēlāk. Un tad tu jūti - īstais mirklis ir tieši tagad, nevis vakar vai rīt. -

Vai tu ne reizes neesi kļūdījies?

- Varbūt katra kļūdīšanās tomēr ir bijis gājiens uz pareizā ceļa, un beigās izrādās - tā vajadzēja. Piemēram, kaut kāda varmācīga sakaru pārraušana emocionālā uzplūdā. Bet vēlāk tādā skaidrībā tu redzi, ka tas bija labākais, kas ar tevi varēja notikt. Cilvēkam tik tiešām dzīvē jāiziet cauri tiem deviņiem elles lokiem. Tas viss pēcgalā nāk par svētību. -

Vai kaut ko no izlasītā esi vēlāk savā dzīvē praktizējis?

- Neko. Bet iespaidojies ļoti daudz. Bērnu dienās man nepielēca latviešu tautas pasakas - tās šķita taisnvirziena, bez smalkumiem, toties sajūsmināja Andersena un Skalbes pasakas. Līdz asarām. Vēlāk dzīvoju ar Akuratera "Kalpa zēna vasaru". Tad nāca Tomass Manns ar savu harmoniju starp dzīvi un mākslu. Es viņu uzskatu par savu dubultnieku. Mēs jau impulsus ņemam no dzīves, taču māksla ir kas cits. -

Kādi ir tavas dzīves impulsi?

- Ļoti bieži tā ir mīlestība. Dažreiz rodas garām slīdošas izjūtas ar mazliet erotisku piesitienu - un uzreiz raisās dzejolis, ko var likt iekšā krājumā. Mani uzkurināja Amandas Aizpurietes sastādītā latviešu mīlas dzejas antoloģija. Domāju: velns lai parauj, tas viss tikai uz seksu velk, tai paletei tomēr jābūt plašākai! -

Esi apskaužami līdzsvarots...

- Nevar no cilvēka prasīt to, uz ko viņš nav spējīgs. Cilvēks ir jājūt. Es esmu Svaru zīme - nosvārstos un nostabilizējos. Kādā saietā par Indijas filozofiju Māra Rikmane (gleznotāja, grafiķe - aut.), kura ar kādu iekšēju aci saredz cilvēku auras, man saka: "Tev ir kolosālā līdzsvarā intelektuālais ar emocionālo!" Šķiet, viņai ir taisnība. Manas emocijas var būt ļoti spēcīgas, bet dzejā un jo īpaši atdzejā intelektuālais gājiens ir ļoti vajadzīgs. Bez tā nebūtu iespējams māksliniecisks efekts.