Kevins Vennemans "Jedenevas tuvumā" (Dienas Grāmata, tulk. Valdis Bisenieks, 2007.)
Tur, Jedenevas tuvumā, bija vasara. Diezgan sen, pirms gadiem septiņdesmit. Jauka vasara, un kāda parasta jauka ģimenīte sēdēja dārzā un dzēra vēsu citronu boli ar ledu. Mazi prieciņi, sīkas bēdas, senzināmi tēva stāsti un tikko notikušas brāļa precības, bērnu dzimšana un rotaļas ap māju. Namiņš kokā, jauni peldkostīmi, gari dūmakaini vakari.
Vienkārša dzīve. Vienkārša vasara.
Stāstījums skan kā sapnis, kā pusaizmirsts sapnis, ko labs stāstnieks, lēni riņķojot iekš stāsta, kā griežoties laikarata pulsējošajā spirālē, turpina stāstīt. Melodiski skan viņa balss, un katrs atkārtojums nav piedziedājums, katrs atkārtojums iespiežas dziļāk laikā, dziļāk dzīvēs, kuras nu eksistē vienīgi šajā stāstā. Virpuļo kā apmaldījušās lapas atvarā, līdz sagriežas galva un pēkšņi uzplaiksna citronu smarža, svaigi pļautas labības smarža, mazliet arī kalmes un mierīgs dīķa ūdens. Un stāsts atdzīvojas, un mēs iekļūstam tajā, un ir vasara. Sen.
Kevins Vennemans ir jauns vācu rakstnieks, kurš jau ir viesojies Rīgā Prozas lasījumos un, iespējams, ieradīsies arī šoruden. Studējis salīdzinošo literatūru, vēsturi un jūdaiku, ienācis literatūrā ar stāstu krājumu un diviem romāniem. Lasot viņa Jedenevas tuvumā, šķiet, ir skaidrs, ka pastāv kolektīvā zemapziņa, Akāšas hronikas, kurās ir ierakstīts ikviens notikums, un labākie no rakstniekiem ir tie, kas spējīgi uzrakstīt šos svešos stāstus tā, it kā tas būtu noticis ar viņiem. Prieks, ka Dienas Grāmata uzrunājusi profesoru Valdi Bisenieku, kurš ir spējis (nu protams! kurš gan cits?!)) radīt tādu Vennemana darba tulkojumu, kas sajūsminātu arī pašu autoru, ja viņš prastu latviski. Un tas nav bijis viegls darbs.
Ar ko salīdzināt?
Kāds tad ir tas Vennemans, ja salīdzinām ar citiem, nu gaužām plaši zināmiem (varbūt gan, ka ne pārāk lasītiem) rakstniekiem? Mazliet tā kā Kafka, bet sirsnīgs. Mazliet no Kortāsara, bet bez rezignācijas. Borhess? — nē, lai gan kaut kas puspateiktajās, atkārtotajās frāzēs atgādina. Neskaidras alūzijas, mirkļu nozīmība, tautību sajaukšana... Ja nu kādu var piesaukt, tad noskaņas veidošanas meistarībā Vennemans ir līdzvērtīgs un varbūt pat krietni pārāks par aizjūrā mītošo lietuviešu rakstnieku Sauļu Tomu Kondrotu, lai gan, lasot Jedenevas tuvumā, bieži nāca prātā Kondrota spēcīgākais darbs Un apmāksies tie, kas skatās pa logu. Kaut kādas dīvainas paralēles, lai gan Vennemans atšķirībā no Kondrota neiedziļinās jautājumā, kāpēc notiek tas, kas notiek.
Skaudrs kā pati dzīve un glāsmains kā vasaras vējš, Vennemans ir viņš pats. Un holokausta tēma, kas tiiik ļoti tiek uzsvērta Vācijā un daļēji vainas apziņas apsēstajai nācijai liek uzgavilēt Vennemanam, nav būtiska. Nu, ne jau, ka holokausts ir nebūtisks. Vienkārši izskatās, ka Vennemans varētu rakstīt par jebko, ko nu viņam mūzas ausīs iečukstētu. Un to viņš arī dara, jo jaunākais romāns Mara Kogoj skar citu tematiku, lai gan arī tā ir XX gadsimta vēsture.
Maģiskais teksts
Jedenevas tuvumā ir maģisks teksts, es sacītu — zināmā mērā šamanisks. Ritmiskā atkārtošanās burtiski hipnotizē lasītāju, ieved maģiskā reālisma pasaulē, turklāt tā ir pilnīgi cita maģiskā reālisma pasaule nekā, piemēram, G.G.Markesam. Nav supervaroņu. Vispār nav varoņu. Nekādas pretošanās, nekāda naida. Jā, slepkavas ir, bet arī viņi ir kā tādi miglas tēli, blāvi kā veļi. Un tie, kas kļūst par veļiem, kas nonāk Šeolā, iespējams, arī tur turpinās būt bērni, būvēt namiņus, būt vetārsti un ārstēt slimos lopus, būt zemnieki un ticēt propagandai, būt jauni tēvi un mātes. Un stāstīt savu stāstu, kas cauri laiku lokiem reiz sasniegs dzirdīgus klausītājus no miesas un asinīm.
Kaut kas maģisks bija arī polietes Hannas Krālas grāmatā Paspēt brīdi pirms Dieva, kur savu stāstu stāstīja viens no retajiem Varšavas geto izdzīvojušajiem Mareks Edelmans. Bet Vennemana romānā ir vēl kāda atšķirība no citu ebreju cilmes rakstnieku tekstiem.
Pirmkārt, viņš pilnībā izvairās no nacionālā kolorīta, netiek svinēti ebreju svētki, netiek piekopts jūdaisms. Tieši otrādi, Ziemassvētkos tiek ceptas piparkūkas, lai gan tas nekādā ziņā nenozīmē, ka ģimene būtu kristieši. Un te mēs nonākam pie otrkārt: vēsturiski, īpaši jau ebrejiem rakstot par ebrejiem, Dievam ļoti bieži tiek piešķirta kāda nebūt loma visā notiekošajā. Viņš ir klātesošs. Taču Jedenevas tuvumā Dievs... kā lai labāk pasaka, nepiedalās?, nē, viņš netiek ņemts vērā. Varbūt Dievs ir kaut kur aizkavējies? Vai varbūt Dieva Jedenevas tuvumā nemaz nav. Un tas vislabāk izskaidro visu, kas ar šo gandrīz bezvārda ģimeni notiek pēdējā vasarā uz Zemes. Jo ļaunums iesākas tur, kur Dievs nav klātesošs.
Kāpēc mums, čistiem letiņiem, jālasa par holokaustu? Nesen dzirdēju burvīgu sarunu, vairāk gan monologu, kurā kāds jauns latviešu puisis publiski, turklāt ne pārāk smalki, klāstīja savus antisemītiskos uzskatus. Likās, ka tūlīt kāds no klātesošajiem varētu arī uzsprāgt, taču jaunekļa tēvs spriedzi izkliedēja ar vienu vienīgu smaidot izrunātu teikumu tikpat skaļā balsī kā dēls: "Vai tu zini, ka tava vecmāmiņa pirms kāzām ar Bērziņu bija Goldfarba?" Arī mana vecmāmiņa prata jidišu. Un jūsējās? Pajautājiet!
Autors: Kristīne Sadovska, speciāli "Dienai"
