Vai ir iespējams pateikt, no kura mirkļa ir iesācies tavs apzinātais gara ceļš?
Es
to varu pateikt. Tas man ir iesācies 11 gadu vecumā. Līdz tam lasīju
bez izvēles visu -- lasīju lubenes, 30.gadu "Jaunākajās Ziņās", jūsmoju
līdzi visādiem sentimentāliem romāniem. Protams, bija arī vērtīga
literatūra, K.Skalbes pasakas, piemēram, kurām es tiešām dzīvoju līdzi.
Tomēr, kad 11 gadu vecumā izlasīju Gija de Mopasāna "Dzīvi", pēkšņi
radās šķirtne, sapratne, kas ir mākslas darbs un kas lubu literatūra.
Pēc tam viss liekais uzreiz atkrita...
Dantes "Dievišķo
komēdiju" pirmoreiz izlasīju septiņu gadu vecumā... Mani ļoti fascinēja
elles apraksts, un tā tik tiešām Dantem ir iespaidīgi aprakstīta ar
visām savām šausmām. Paradīzes aprakstu, protams, tolaik es vēl
nesapratu...
Kāds, tavuprāt, ir gara ceļš cilvēkā?
Kurā brīdī kļūst redzams, ka cilvēks izvēlējies gara ceļu, nevis,
piemēram, materiālisma ceļu?
Tas katram ir Dieva
dots. Tā ir apjēgsme. Kā es teicu, man tā radās 11 gadu vecumā, un tad
sākās izvēle, šķirošana. Ceļā, protams, gadījās un gadās daudzas un
dažādas lietas. Man tur bija arī Tomasa Manna "Tonio Kröger", ko es
tolaik zināju pilnīgi visu no galvas vācu valodā. Vispirms radās
ierosme, tad pēc daudziem gadiem, izvēlējos to arī tulkošanā. Pirmais
bija Arnolds Cveigs. Viņš bija ļoti interesants autors, ārkārtīgi
tēlains, un, kas man ļoti patīk, tādā melodiskumā un spēlēs. Bet viņš
bija arī ļoti sarežģīts. Visi tulkotāji atteicās, bet es to uzņēmos. Bet
šo darbu darīju tikai ar sapni reiz tulkot mīļoto Tomasu Mannu. Tur,
"Tonio Krēgerā", es redzēju savu dubultnieku jaunības dienās, tieši 16
gadu vecumā.
Vai šos garos gadus strādājušam
klasiskās literatūras pasaulē, darbojoties ar tās mantojumu, tu šobrīd
varētu vārdiski formulēt -- kāds ir tavs moto, tavi pamatprincipi?
Savā
gara ceļā no jaunības maksimālisma nu jau esmu atgājis, nenoniecinot
pasauli, mēģinu tvert to visā tās daudzveidībā, ko jaunības dienās no
paša sākuma es varbūt būtu noraidījis. Mēģinu saskatīt garīguma dīgstus
katrā ikdienas norisē. Un tāpēc man ir tik mīļi visi tie vārdi, ko
ierakstīju arī "Bhagavadgītas" grāmatiņā, ko veltīju tev:
"tas kas vienlīdz visās būtnēs
Kungu augstāko redz mītam,
zūdošajā nezūdošo
kas to redz!, tas redz patiesi."
Lūk, šis arī ir mans kredo.
Un kā tev tas izdodas? Vai ir bijusi nepieciešamība sevi pārvarēt?
Jā.
Tomēr sevis pārvarēšana ir nūja ar diviem galiem. Tur ir jāatšķir, kur
sevis pārvarēšana nāk tev par labu un kur tas notiek tikai sevis
apliecināšanās dēļ, vēlmē sasniegt kādu iedomātu ideālu, kas neatbilst
paša iespējām. Ja tas notiek, tad tā patiesībā ir sevis izvarošana. Arī,
teiksim, gribasspēks: tas var būt gan ļoti pozitīvs, gan arī ļoti
negatīvs. Tas var novest pie sevis izvarošanas. Ir ļoti svarīgi izprast
sevi dziļākajā būtībā, kas atbilst tieši tev kā personībai...
Kā aktīvi radošs un gara ceļu ejošs cilvēks -- kā tu dzīvo šībrīža Latvijā? Kā tu uztver šo tagadni? Laiku, kurā pats esi iekšā?
Zini,
man liekas, mēs nenovērtējam to kolosālo ieguvumu, ko mums ir nesusi
brīvība. Tiešām, brīvība! Lai gan iekšēji brīvībā mēs esam bijuši arī
toreiz, tajā padomju būrī, vai ne? Esam bijuši iekšēji brīvi, bet tagad
tas ir kolosāli, ka tev nav jāpakļaujas kaut kādam diktātam. Tu vari
sevi brīvi paust. Vienalga, vai tevi drukā vai nedrukā... Tu, brīvi sevi
paužot, tomēr esi pasargāts no spaidiem un uzbrukumiem, no kādām
augstākstāvošām instancēm. Nelaime, ka šajos apstākļos daudziem nemaz
nav ko teikt, viņi nespēj un viņiem arī nav ko paust. Bet tā jau ir pašu
cilvēku traģēdiju. Ko tur var darīt? Tā tas ir. Bet, paldies Dievam,
iespēja ir, un tā ir nenovērtējama iespēja. To mēs nedrīkstam aizmirst,
lai cik grūti mums iet ar šo lielo vilšanos, ko pēc sākotnējās sajūsmas
pārdzīvo daudzi. Teikšu par sevi -- es nejūtos vīlies, jo es jau
gaidīju, ka visam tam ir jānāk. Katras pārmaiņas, katrs šāds jūklis un
katra tāda pavasara straume, protams, nes mēslus pa virsu... Nu tā ir!
Tās dzīles ir skaidras, un tās es jūtu, un, paldies Dievam, tik daudz,
cik nu man spēka, man vajag tās apliecināt... Un ar laiku, cerams, tās
nonāks virspusē. Es vismaz ceru.
Tomēr ne tik daudzi
saredz, ne tik daudzi sajūt šīs gara dzīles... Kāds Latvijai un
latviešiem, tavuprāt, ir garīgais potenciāls šobrīd?
Tās
ir īstās vērtības, kas neslēpjas kādos materiālos ieguvumos un
bagātībās, bet gan tās ir vienojošais elements ar Visumu, ar Dievu, ar
augstākajiem spēkiem un kas būtībā nāk mums pretī. Pamats ir
cilvēkmīlestība un Dieva mīlestība, kas ir viens un tas pats.
Bet
kā gan šīs dzīles var nonākt līdz mums? Tavs ceļš, kuru tu ej, ir gara
ceļš -- cieši saistīts ar kultūras ceļu. Kultūrai acīmredzot ir īpaša
misija šajā pasaulē. Viņā arī ir iespējams dialogs starp ļoti dažādu
uzskatu cilvēkiem, un tad parādās vērtības, kas visiem ir kopīgas un
svarīgas!
Tā ir. Tāpēc man arī tā patīk senindiešu
nostāja -- viņiem filosofija un reliģija būtībā ir viens un tas pats.
Nevar taču būt nopietnas filosofijas bez reliģijas. Un tāpat arī kultūra
šajā ziņā. Visbūtiskākā Dieva Atklāsme taču tomēr nāk caur kultūru,
manuprāt. Vismaz man tā ir bijis, ka es esmu pie Dieva Atklāsmes nonācis
galvenokārt caur literatūru, caur mūziku, pirmkārt. Tad arī Bībele ar
visu savu gara bagātību ir nākusi man klāt, bet visbūtiskie ceļveži man
bijušas tādas personības kā Rainis, kā Rilke savā milzīgi plašajā
skatījumā un kas nav ieauguši kādas vienas reliģijas rāmjos, bet kas
tver visu pasauli kopumā. Dievu Savā daudzveidībā, Viņa daudzveidībā...
Atgriežoties
pie tagadnes, ja tev būtu iespēja mēģināt domāt vai meditēt par
iespējamo veiksmes, sakārtotības vai harmonijas formulu Latvijai un
latviešiem šobrīd... Kā tu jūti -- kādā virzienā, aptuveni kur viņa
varētu būt?
Es domāju, ka jākopj ir tas lauciņš, ko
Dievs katram mums ir novēlējis un kur viņš jūt vislielāko savu radošo
spēju izpausmi, iemiesojumu... Ir augstākās vērtības, pārlaicīgās
vērtības laikā. Bet kā ar negatīvo, ar sātanu cīnīties? Nelaist viņu sev
klāt! Neļaut viņam sevī ieperināties! Tas ir būtiski, jo viņš ir ļoti
pavedinošs, īpaši šajos laikos, kad uzkurina cilvēkam ticību, pašapziņu
ar gauži lētiem līdzekļiem. Ar rupju varmācību un ar vērtībām, kas nav
gara vērtības, bet kaut kur zem jostas vietas... Tā ir visa subkultūra,
visa popkultūra un popmūzika. Skaļā, bezgalīgi skaļā un turklāt
agresīvā. Slepkavības gadījumi gan mūsu Gulbenē, gan Litlrokā Amerikā ir
līdzīgi, un patiesībā ir tā visa rezultāts.
Kas, tavuprāt, ir brīvība?
Ja
ar brīvību saprot tikai egoistisku patvaļu, tad ir cauri. Brīvība
pirmām kārtām ir cieņa pret katru personu, tā ir sevis pilnveidošana,
cienot savu līdzcilvēku. Lai cik jocīgi tas skanētu, brīvība ir sevis
ierobežošana.
Un kas, tavuprāt, ir cieņa pret līdzcilvēku?
Cienīt
to labo, kas viņā ir, nevis pakļauties tām negatīvajām pusēm, kas
šobrīd tieši it kā gūst virsroku necieņā, savstarpējā lamāšanā, kādu mēs
tik ļoti dzirdam Saeimā. Tur tas viss noskan... Tās ir neapvaldītu
pašlabuma un pašrealizēšanās tieksmju izpausmes, kas gan iet uz beigām
un kas ne pie kā patiesībā nevar novest, jo šai ziņā nav jau pretrunu.
Vai tad ir kāda pretruna starp A.Lembergu un A.Šķēli? Būtībā? Nu labi,
tranzīts mums vajadzīgs, vai ne? Protams, tas mums ļoti daudz ko dod un
var nest lielus augļus. Bet Latvijā pašiem arī vajag savus ražojumus.
Diemžēl ir greizi, ka viss nonāk tikai ārzemnieku rokās, tādi monopoli
kā "Rīgas dzirnavnieks" vai "Rīgas miesnieks"... Tā tā latviešu tauta
tiek ekspluatēta. Tas viss jau ir šķērsām. Mums savas idejas būtu
jārealizē, reizē savienojot nacionālās intereses ar visas cilvēces
interesēm. Te būtu jāpaužas savstarpējai cieņai pret to, kas mums tiešām
var palīdzēt. Bet Latvijā jau iekšā nāk visādi blēži, kas vienīgi grib
lēti iedzīvoties. Tā šodien ir nelaime.
Ja nu pēkšņi
notiktu tāds brīnums, ka tev būtu iespējams pieņemt kādus trīs lēmumus,
kas attiecas uz Latviju un kuri tiešām realizētos Latvijā. Kas būtu
tas, ko tu vēlētos, lai harmonizētu Latvijas situāciju...?
Tās
prioritātes, kas šobrīd ir nodzītas pabērna lomā. Tā ir mūsu izglītība,
mūsu kultūra un arī mūsu pašu latviešu ražošanas spēja, iniciatīvas,
lai tik tiešām attīstītos mūsu ekonomika te uz vietas, nevis lai tā
degradētu.
Tas, šķiet, nozīmē interesi par savas tautas attīstības iespējām?
Jā.
Interesi par savu tautu, par savu zemi, lai galbeigās mēs tik tiešām
būtu kaut kas pasaules mērogā. Šobrīd ieiešana Eiropā tiek it kā
proklamēta, bet būtībā tiek bremzēta. To es gribētu akcentēt.
Kādā ziņā?
Šie
virzieni: kultūra, izglītība un visa mūsu saimnieciskā darbība -- kā
tas viss tiek bremzēts! Budžeta līdzekļi šīm būtiskajām lietām tiek
gandrīz visi nogriezti!
Ka, tavuprāt, reāli nosaka Latvijas politiku?
Tie
ir "biezie" -- kā mēs sakām. Konkrētais gadījums ar Nagli. Vai dieniņ!
Nu ko var noņemt?! Šleseru var noņemt, bet Nagli nekādā ziņā, jo viņš,
lūk, ir šitā te makus pildījis un šitā te -- vienam, otram, trešam, vai
pusei Saeimas! Tur ir liels humors...
Patiesībā mēs
varam teikt, ka neatkarība dod reālu iespēju relatīvas demokrātijas
iespaidā darboties un izpausties, bet tomēr tā ir relatīva?
Relatīva.
Tik tiešām. Garīgā ziņā tu garīgus spaidus it kā nejūti, bet materiālā
ziņā tu nekā nevari izdarīt. Un galu galā, lai kaut kā visu bīdītu uz
priekšu, tomēr ir vajadzīga naudiņa, finansējums utt.
To
tu vari teikt tikai tad, ja šajā brīdī esi pakļāvies ideoloģijai vai
kādiem citiem motīviem? Tādējādi vispārības lieta cieš...
Protams,
cieš. It kā ideālisma sapnis, un tomēr tik reāls un tik nepieciešams --
sēt, vairot garīgo apjēgsmi visiem, cik vien tas iespējams. Un tas ir
viss, kas nepieciešams. Arī saprātīgs biznesmenis saprot, ka nevar
turpināt tikai acumirklīgās bagātības raušanas ceļu, ka tas galbeigās
noved pie posta, nevis uzplaukuma.
Nu laikam tagadnes laiku esam raksturojuši...
(Valdis
smaida sev raksturīgo smaidu -- A.Š.) Jā, tā laikam ir! Apziņas ceļš ir
grūtākais, kas cilvēkam jāizcīna katram sevī, katram par sevi, lai
varētu kaut ko dot arī līdzcilvēkiem, sabiedrībai, cilvēcei...
Tomēr padomju laikā šī inteliģences pretošanās aprobežotībai, lai arī slēpta un Ezopa valodā...
Jā. Viņa bija kolosāla!
Galvenais -- tomēr tika realizēta!
Piekritēju
viņai bija bezgala daudz. Šodien cilvēki ir izmisuši un nomākti un
neredz to perspektīvu, kas bieži ir ļoti grūti sasniedzama caur cilvēka
apziņu, apjēgsmi, sava stāvokļa novērtējumu un ceļu, kas ir ļoti grūts.
Apziņas ceļš. Cilvēka apziņas ceļš ir ļoti grūts. Lūk, tā brīvība, kas
tika atraisīta padomijas laikos. Tad eksistēja tādi padomiskās morāles
jēdzieni, ko nevarēja tā apiet... ko vajadzēja paust, jo viņi bija ļoti
cēli un ideāli. Bet tur noritēja, no otras puses, arī praktiskais ceļš,
kas noteica šīs morāles divkosību. Tie bija skaisti vārdi un netīri
darbi, kas tika veikti aizslēpti. Šodien nekaunība triumfē krāšņi un
vareni. Padomju laikos tas nebija iespējams. To tomēr vismaz noklusēja.
Dažreiz varēja būt priekšstats, ka šur tur ir nebūšanas, bet padomju
morāle bija noteicošā. Tagad -- vai tā būtu literatūra vai māksla -- tur
ir arī daudz nihilisma. Ir arī pozitīvās vērtības, bet klusākas. Tās ir
jāprot saskatīt. Lūk, mums nesen Gētes institūtā par Gētes "Verteru"
bija skaista pēcpusdiena. Cenšanās saprast šī cilvēka jūtu pasauli kā
tādu, ka Verters būtībā ir kā mūsdienu cilvēks, -- tas tik skaisti
izskanēja Pētera Krilova un viņa aktieru pausmēs un mūsu novērtējumā!
Protams, izrādē vēl nebija augstas laikmeta izjūtas, bet tomēr šīs
vērtības tiek celtas. Arī mūzikā ir daudz skaistu pacēlumu. Ne jau velti
mūsu mūziķi ir tie, kas pasaulē iegūst pirmās godalgas. Vai tie būtu
mūsu komponisti vai mūsu izpildītāji -- tā ir latviešu kultūras vērtības
apziņa un cenšanās nonākt līdz tai.
Skaistas ir
latviskās vērtības! Teiksim, visa mūsu folklora. Kā latviešus kaut kur
parāda pasaules mērogā, tā tur ir arī šis tautiskais, dejas un dziesmas,
un mūsu Dziesmu svētki. Tas viss ir ļoti pozitīvi, ļoti skaisti. Bet tā
vēl ir par maz. Mums ir arī daudz citu vērtību. Arī literatūrā un ne
jau tikai dzejā. Kaut vai arī mūsu proza! Mūsu romāns! Šie te
sasniegumi. Lūk, labi, Matiass Knolls ir pārtulkojis Gundegas Repšes
"Ēnu apokrifu" vācu valodā un Manfrēds Pēters Heins ir atdzejojis
Amandas Aizpurietes dzeju. Bet tā ir tikai kāda neliela daļiņa. Cik mums
tomēr ir daudz vērtību! Un turpina rasties vēl. Arī neatklātās, kas
bijušas tā sauktajā padomju stagnācijas laikā, kas gan nebija stagnācija
mūsu gara dzīvē. Tur ir vēl daudz neatklātu vērtību. Arī trimdas
literatūra mums ir kolosāla!
Mūsu nākotne patiesībā ir atkarīga no šo vērtību kopapjausmas, kopālikšanas...
Jā.
Pašiem apjaust sevi. Mēs diemžēl neapzināmies vērtības, kas mums ir. Tā
ir tā nelaime. Mēs ēdamies, apkarojam cits citu savā starpā un
nepamanām savas vērtības. Tā ir mūsu nelaime atšķirībā, teiksim, no
lietuviešiem un no igauņiem.
Un šī kopība "esam" --
gan pirms brīža vēl trimdas latvieši, gan šejienes, gan Krievijas
latvieši, gan Amerikas, Austrālijas latvieši. Tātad acīmredzot ir vitāla
nepieciešamība pēc šīs kopības kopšanas... Tomēr patlaban, liekas, pāri
visam dominē ekonomiskās intereses...
Protams,
protams! Tā jau ir. Katrs skatās savā kabatā. Galu galā mums vairs nav,
kas bija atmodas laikā. Žēl. Lai nu visi tā izpaustos kā Imants Kalniņš,
kas apzināti veic savus pilsoņa pienākumus Saeimā! Lai viņa darbam būtu
lielāks skanējums un arī tiem, kas tiešām nesavtīgi kalpo Latvijas
valstij, valstiskām interesēm.
Kādas, tavuprāt, ir iespējas šobrīd latvietim apliecināt savu latvietību? Ar ko individuāls latvietis to var izdarīt?
Ar
savu ikdienas darbu. Strādā savā lauciņā, dari, ko tu vari. Tai pašā
laikā, sasaistot sevi ar pasaules kultūras vērtībām, apliecināt, izteikt
sevi. Bagātināt sevi, bagātināt latviešu kultūru caur pasaules kultūras
mantojumu. Reizē -- neaizmirstot, ka piederi noteiktai savas tautas
paaudzei.
Bet, lai šis process notiktu tautā kopumā,
tur savā ziņā ir jābūt kādiem līderiem, kas uztver šo ideju,
tautiskumu, ne kā parodiju, ne kā politisku ieinteresētību. Tātad ir
jābūt līderiem, kuriem var uzticēties, lai cik maz cilvēku arī esam.
Tā
ir. Turklāt mums arī ir līderi, kas tiešām darbojās šajā jomā. Varu
aiziet uz Ilonas Dreģes autorkoncertu, teiksim. Biju arī uz Maijas
Einfeldes autorkoncertu. Kolosāli taču! Pasaules mērogā! Pēteris Vasks
ir mans draugs, ko es ļoti cienu un mīlu. Ar viņiem mēs esam tie, kas
mēs esam! Jo būtībā, lai būtu internacionālists, vispirms ir jābūt
kolosālam nacionālistam, ko es arī kādreiz jau deklarēju preses slejās.
Tikai tad viss būs šajā pasaules daudzveidībā, nevis unifikācijā.
Vārdi, kas tevī skan, -- kā mums rīkoties ikdienas dzīvē šobrīd...
Tas noteikti būtu no Gētes:
"Dari tik pareizo savās lietās,
Viss cits veiksies pats tad it visās vietās!" *